Rīga nebija tikai piemin ēta blakusfrāze kādā tālā ziņu sižetā. Tā bija nākamā pietura maršrutā, kuru plānoja aizturētais uzbrucējs pēc IKEA veikala aizdedzināšanas Viļņā. Šis fakts – ka Krievijas militārā izlūkdienesta plānotais uzbrukums nebeidzās Lietuvā, bet virzījās tālāk uz Latvijas galvaspilsētu – ir tas iemesls, kāpēc pēdējo nedēļu notikumu virkne Eiropā Latvijas lasītājam nav sveša ziņa no citas valsts. Tā ir ziņa par mūsu pašu pagalmu.
Trīs dienas. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai Eiropā nodegtu divas munīcijas rūpnīcas, virs Vācijas militārās bāzes lidotu nezināmas izcelsmes droni, bet Polijas izlūkdienests aizturētu Krievijas savervētu slepkavu, kas sūtīts nogalināt ASV pilsoni Varšavā. Katram no šiem notikumiem atsevišķi ir sava “oficiālā” versija – tehniska avārija, nelaimes gadījums, izolēts incidents. Saliktas kopā, tās veido pavisam citu ainu, un šī aina arvien biežāk aptver arī Baltijas valstis, ne tikai Eiropas dienvidus un centru.
Divas nodegušas rūpnīcas – un viens kopīgs saucējs
10 augustā Bulgārijā, netālu no Trjavnas pilsētiņas, sekoja spēcīgu sprādzienu virkne pie EMCO munīcijas rūpnīcas noliktavām Gabrovo apgabalā. Bulgārijas amatpersonas steidzīgi paziņoja – ugunsgrēku izraisījusi nejauši aizdegusies piegādes kravas mašīna. Trīs dienas vēlāk, 13. augustā, līdzīgs stāsts atkārtojās Itālijā – KNDS “Ammo Italy” rūpnīcā Kolferē, aptuveni sešdesmit kilometru uz dienvidaustrumiem no Romas, izcēlās spēcīgs ugunsgrēks un sprādziens. Kolferes mērs Džūlio Kalamita atzina: ja rūpnīca tobrīd būtu strādājusi ierastā, nevis vasaras atvaļinājumu režīmā, “tā būtu bijusi traģēdija”.
Abas rūpnīcas vieno vairāk nekā tikai laika tuvums. Gan Bulgārijas EMCO, kas ražo padomju standarta 122 mm un 152 mm artilērijas šāviņus, “Grad” raķetes un mīnmetēju šāviņus, gan Itālijas KNDS, kas ražo vidēja un liela kalibra munīciju sauszemes un jūras spēkiem, tieši iesaistītas Ukrainai paredzētās militārās palīdzības piegādes ķēdē. KNDS oficiāli ir viens no galvenajiem Eiropas Aizsardzības aģentūras līgumu izpildītājiem, kas ražo 155 mm artilērijas šāviņus, kuri dodas tieši uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem – tādus pašus šāviņus, kādus no saviem krājumiem Ukrainai nodevusi arī Latvija.
Oficiālās iestādes abos gadījumos runā par tehniskiem defektiem. Taču neviena no tām nav sniegusi galīgu, apstiprinātu atbildi par to, kas patiesībā izraisīja ugunsgrēkus. Izmeklētājiem gan zināma cita tendence – Krievijas diversiju kampaņa Eiropā rūpīgi izvēlas mērķus, kuri pēc izmeklēšanas bieži izrādās saistīti ar tehnisku vai reālu defektu versiju, ko grūti atšķirt no tīšas iejaukšanās.
Droni virs Vācijas – vairs ne teorētisks drauds
Tajā pašā laikā Vācijā notika incidents, ko vairs neviens necenšas skaidrot vienkārši ar tehnisku kļūdu. Leipcigas–Halles lidosta – nozīmīgs NATO militārās loģistikas mezgls un Eiropas bāze Ukrainas “Antonov Airlines” transporta lidmašīnām – pagājušajā nedēļā uz laiku apturēja lidojumus, kad blakus Ukrainas gaisa kuģim tika pamanīts bruņots drons. Tajā pašā nedēļā kravas lidmašīna gaisā sadūrās ar nelielu, neidentificētu objektu, bet nākamajā dienā droni tika pamanīti lidojam virs nozīmīgas militārās bāzes Rietumvācijā.
Hamburgas Miera pētniecības un drošības politikas institūta hibrīdkara pētnieks, apakšpulkvedis Tilo Geigers, šādu incidentu virkni raksturoja bez liekvārdības – tas ir viens no iespējamiem signāliem, kuru ar šādām darbībām mēģina nodot pretinieks, proti, “nejauciet mums pa kājām mūsu lietās”. Latvijai, kuras teritorijā arī atrodas NATO sabiedroto militārās bāzes un kur regulāri notiek aliansei nozīmīga transporta un loģistikas kustība, šāds novērojums nav abstrakts – tā ir atgādinājums, ka drona parādīšanās virs kādas bāzes reti kad ir vienkārši nejaušība.
Lietuva un Latvija – ne malā stāvošas vērotājas
Baltijas valstīm šī tēma nav abstrakta Rietumeiropas problēma. Lietuvas aizsardzības ministrs nesen brīdināja, ka Krievija apsver iespēju izmantot nolaupītus ukraiņu dronus viltus karoga uzbrukumam pret dzīvības svarīgu infrastruktūru Baltijas reģionā – scenārijs, kura mērķis būtu radīt haosu, vienlaikus saglabājot ticamu noliegšanas iespēju. Lietuvas prezidente arī vairākkārt brīdinājusi, ka Krievija var plānot uzbrukumus enerģētikas un sakaru infrastruktūrai reģionā – proti, tieši tāda veida infrastruktūrai, kas Baltijas valstis savieno arī savā starpā.
Šie brīdinājumi nav teorētiski. Pašlaik Lietuvā tiesā piecas personas, kas apsūdzētas 2024. gada uzbrukumu organizēšanā Krievijas militārā izlūkdienesta GRU labā. Viļņas prokurors Arturs Urbelis norādīja, ka seši dažādu valstu – Spānijas, Kolumbijas, Kubas, Krievijas un Baltkrievijas – pilsoņi aizturēti un apsūdzēti par 2024. gada mēģinājumu aizdedzināt rūpnīcu, kas Ukrainas armijai piegādā radioviļņu skenerus. Katram no viņiem draud līdz piecpadsmit gadiem cietumā.
Tomēr Latvijas lasītājam vissvarīgākais ir cits gadījums. 2025. gada pavasarī Viļņā notika IKEA veikala aizdedzināšana, ko Lietuvas varasiestādes oficiāli piedēvē Krievijas militārajam izlūkdienestam. Aizdomās turētais, tolaik vēl nepilngadīgs, tika aizturēts, plānojot nākamo uzbrukumu – un šī nākamā uzbrukuma mērķis bija nevis kāda cita Lietuvas pilsēta, bet gan kaimiņvalsts Latvija, tās galvaspilsēta Rīga. Citiem vārdiem, ķēde, kas sākās ar veikala dedzināšanu Lietuvā, bija plānota turpināties tieši šeit, mūsu galvaspilsētā. Šāds gadījums liecina, ka Baltijas valstis jau sen vairs nav tikai potenciāls mērķis – tās ir aktīva šī hibrīdkara arēna, un robeža starp “notiek kaimiņos” un “notiek pie mums” praksē ir daudz plānāka, nekā gribētos domāt.
Kad Kremlis pats noliedz to, ko amatpersonas jau pierādījušas
Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs brīdinājumus par Krievijas uzbrukumiem noraidīja kā “bubuļstāstus”, kas paredzēti, lai attaisnotu papildu NATO militāro spēku izvietošanu Baltijas valstīs – tostarp Latvijā, kur jau šobrīd izvietoti sabiedroto kaujas spēki. Pats Vladimirs Putins maijā paziņoja aģentūrai “Associated Press”, ka Krievija nevada nekādu diversiju kampaņu pret Eiropu.
Šis noliegums slikti saskan ar to, ko savā izmeklēšanā konstatējusi pati “Associated Press”. Gada garumā ilgušajā izmeklēšanā žurnālisti aptaujāja vairāk nekā četrdesmit Eiropas un NATO amatpersonu no trīspadsmit valstīm un sastādīja karti ar 145 apstiprinātiem incidentiem – iekļaujot tikai tos gadījumus, kurus Rietumu amatpersonas varēja tieši saistīt ar Krieviju, tās starpniekiem vai Baltkrieviju. Vēlāk šis skaitlis, ieskaitot visus sabotāžas, dedzināšanas un citu traucējošu darbību gadījumus kopš kara sākuma Ukrainā, kurus amatpersonas saista ar Krieviju, pieauga līdz aptuveni divsimt.
AP izmeklēšana sniedz arī būtisku ieskatu tajā, kāpēc šī kampaņa ir tik efektīva, neraugoties uz salīdzinoši nelielo katra atsevišķā incidenta mērogu: Krievijas diversiju kampaņa Eiropā Maskavai izmaksā gandrīz neko – ne naudā, ne riskā, taču tā izsūcas Eiropas izlūkdienestus, novirzot kritiski svarīgus drošības resursus visā ES, ieskaitot valstīs, kuru drošības dienestu resursi jau tā ir salīdzinoši nelieli, kā tas ir arī Baltijas valstīs.
Vervēšana caur “Telegram” un vienreizējie aģenti
Īpašas bažas rada tas, kā Krievija atrod cilvēkus šādu operāciju veikšanai. Vācijā šogad noslēdzās ļoti daiļrunīgs gadījums – divu aizdomās turētu aģentu lieta, kuri izsekoja Bavārijas dronu uzņēmuma vadītāju, kas piegādā aprīkojumu Ukrainai. Viens no viņiem, bijušais mūrnieks no Harkivas, kam nebija nekādas izlūkošanas sagatavotības, tika aizturēts, bet vēlāk atbrīvots – kamēr izmeklētāji nebija analizējuši viņa tālruņus. Vēlāk atklājās, ka ierīcēs bija kontakti ar Krievijas izlūkdienestu un mēģinājumi izsekot pat paša aģenta tēvam.
Šāds modelis – tā saukto “vienreizējo aģentu” izmantošana – kļuvis par Krievijas diversiju stratēģijas preču zīmi. Tiek vervēti cilvēki no smagas sociālās situācijas, viņiem maksā par novērošanu, dedzināšanu un sabotāžu tiešsaistē, visbiežāk caur platformu “Telegram”, bet pēc uzdevuma izpildes viņi vienkārši tiek atstāti likteņa varā – bieži pat nesaprotot, kam patiesībā strādājuši. Tieši šis vervēšanas modelis izmantots arī Viļņas–Rīgas uzbrukumu ķēdē: izpildītājs bija jauns, sociāli mazaizsargāts cilvēks, nevis apmācīts izlūkošanas darbinieks. Pati Ukrainas Drošības dienests (SBU) 2026. gadā fiksējis desmitiem gadījumu, kad Krievija tiešsaistē vervējusi ukraiņus dedzināšanai un sabotāžai, dažkārt pat viltojot Ukrainas drošības dienestu pavēstes, lai izliktos par savas pašas valsts institūciju.
Kad mērķis ir nevis rūpnīca, bet cilvēks
Augusta vidū Polijas premjerministrs Donalds Tusks paziņoja par vēl vienu, kvalitatīvi jaunu šīs kampaņas dimensiju. Varšavā aizturēts Krievijas pilsonis, kuru, pēc Tuska teiktā, Krievijas izlūkdienests savervējis, lai nogalinātu vīrieti ar Ukrainas un ASV pilsonību, kas “neērts Putina režīmam”. Tusks uzsvēra – tas ir pirmais reizē, kad kāds, rīkojoties pēc Krievijas pasūtījuma, ir mēģinājis veikt slepkavības mēģinājumu pret ASV pilsoni NATO valsts teritorijā. Operācija, pēc Polijas izlūkdienestus pārraugošā ministra Tomaša Semoņaka teiktā, tikusi veikta sadarbībā ar ASV dienestiem.
Tas pārsniedz ierasto sabotāžas robežu pret loģistiku vai infrastruktūru. Kad mērķis kļūst konkrēts cilvēks un operācija tiek veikta NATO valsts galvaspilsētā, runa vairs nav par haosa sēšanu, bet gan par mērķtiecīgu, valsts atbalstītu vardarbības operāciju pret personu, kas dzīvo alianses teritorijā – tā pati loģika, kas teorētiski varētu skart jebkuru NATO galvaspilsētu, ieskaitot Rīgu.
Kāpēc vienu incidentu viegli norakstīt, bet simtu – vairs nē
Katram atsevišķam notikumam – ugunsgrēkam rūpnīcā, dronam virs lidostas, aizturētam aizdomās turētajam – ir savs, bieži vien pat tehniski ticams, izskaidrojums. Tieši tas padara Krievijas hibrīdstratēģiju tik efektīvu: katrs atsevišķais gadījums atstāj pietiekami daudz šaubu, lai to nevarētu viennozīmīgi piedēvēt valsts rīcībai, taču kopējais statistiskais modelis – simtiem incidentu vairāku gadu laikā, koncentrēti tieši ap Ukrainai svarīgo militāro rūpniecību un loģistiku – šādas šaubas vairs neatstāj.
Tā ir sava veida skaitļu spēle, kurā katrs atsevišķais epizods darbojas kā troksnis, bet kopējā aina – kā signāls. Eiropas izmeklētāji paši atzīst, ka tieši šis modelis – nevis viens liels, skaidri atpazīstams uzbrukums, bet daudzi mazi, grūti pierādāmi incidenti – ir apzināta taktika, kas paredzēta, lai izsmeltu izmeklēšanas resursus, neizraisot tiešu militāru atbildi saskaņā ar NATO 5. pantu. Mazai valstij ar ierobežotiem drošības dienestu resursiem, kāda ir Latvija, tieši šis resursu izsīkšanas efekts var būt jūtamāks nekā lielās Rietumeiropas valstīs.
Kas patiesībā tiek likts uz spēles
Vērts pajautāt – kāpēc Krievijai vispār izdevīga šāda stratēģija, nevis tieša militāra konfrontācija? Atbilde slēpjas pašā hibrīdkara loģikā. Tiešs militārs uzbrukums NATO valstij automātiski aktivizētu kolektīvās aizsardzības mehānismu un izraisītu nepārprotamu alianses atbildi. Diversijas, dedzināšana un dronu incidenti, gluži pretēji, rūpīgi balansē uz robežas, kas ļauj Maskavai saglabāt ticamu noliegšanas iespēju, vienlaikus sūtot skaidru signālu – jūsu atbalstam Ukrainai ir sava cena, un šī cena tiek justa jūsu pašu teritorijā. Latvijai, kas ir viena no aktīvākajām Ukrainas atbalstītājām reģionā gan militāri, gan politiski, šis signāls adresēts tieši tikpat tieši, cik jebkurai citai NATO austrumu flanga valstij.
Šī balansēšana uz robežas ir precīzākais raksturojums tam, kas šodien notiek Eiropā. Munīcijas rūpnīcas, kas piegādā ieročus Ukrainai, deg vienlaikus vairākās valstīs. Droni lido virs militārām bāzēm un lidostām, ko izmanto NATO loģistika. Izlūkdienestu aģenti tiešsaistē vervē neaizsargātus cilvēkus, lai tie sabotētu infrastruktūru, pat nesaprotot, kam patiesībā strādā. Un dažkārt, kā parādīja gan Varšavas, gan Viļņas–Rīgas gadījums, mērķis vairs nav objekts, bet gan konkrēts, dzīvs cilvēks.
Kā vajadzētu reaģēt Eiropai – un Latvijai
Analītiķi, tādi kā apakšpulkvedis Geigers, jau sen brīdina, ka Eiropas drošības dienesti saskaras ar izaicinājumu, kas pielīdzināms terorisma draudu pārvaldībai – katrs atsevišķais incidents pieprasa tikpat daudz izmeklēšanas resursu, cik nopietns teroraktu, taču atsevišķi ņemts reti pārsniedz robežu, kas attaisnotu liela mēroga politisku vai militāru atbildi.
Tieši tāpēc svarīgākā pārmaiņa, kas nepieciešama Eiropai, nav tehnoloģiska, bet gan izpratnes līmeņa. Kamēr katra valsts savā teritorijā notikušu incidentu vērtēs izolēti, bez sistēmiskas informācijas apmaiņas ar kaimiņiem, Krievijas stratēģija turpinās darboties efektīvi – katra atsevišķā valsts redzēs tikai daļu no lielākas ainas. Rīgas–Viļņas gadījums parāda, cik konkrēti šis brīdinājums ir Baltijas valstīm: uzbrukuma plāns nebeidzās pie vienas valsts robežas, un tāpēc arī izmeklēšanai un informācijas apmaiņai starp Lietuvas un Latvijas drošības dienestiem jābūt tikpat robežas nepazīstošai kā pašam plānam. Eiropas drošības dienestu sadarbībai, kāda Polijai ļāva apturēt plānoto slepkavības mēģinājumu, sadarbojoties ar ASV dienestiem, būtu jākļūst par likumsakarību, nevis izņēmumu – un tas attiecas arī uz Rīgas un Viļņas ciešāku koordināciju.
Kamēr tas nenotiks pilnā apmērā, katrs jauns ugunsgrēks munīcijas rūpnīcā, katrs drons virs militāras bāzes un katrs aizturēts savervēts aģents paliks tieši tāds, kādu Kremlis grib, lai tas izskatītos – vientuļš, nesaistīts, grūti izskaidrojams “nelaimes gadījums”. Patiesība, kā rāda skaitļi un kā rāda arī ceļš no Viļņas līdz Rīgai, jau sen ir cita.
