Decembra sākumā termometrs varētu rādīt mīnus piecus grādus, bet baltas sniega kārtas vietā zem kājām būs tikai sasalusi zeme un pelēka migla. Tā vismaz šobrīd iezīmējas gaidāmā ziema Latvijā, un tas ir pavisam savādāk, nekā daudzi būtu iedomājušies pēc pēdējo gadu bargajām ziemām.
Meteorologi savas pirmās aplēses par 2026./2027. gada aukstajai sezonai jau ir publiskojuši, un tajās vairāk jautājumu nekā atbilžu. Stabilitātes trūkums ir tas vārds, ko sinoptiķi lieto visbiežāk, runājot par nākamajiem mēnešiem. Vieni reģioni sagaidīs sniegotu un skarbu ziemu, citi – mitru un pelēku decembri bez īstas ziemas sajūtas. Un tieši Latvija, kā jau tik bieži, atrodas uz šīs robežas – ne pilnībā rietumu jūras klimata ietekmē, ne arī īstā kontinentālā aukstumā.
Ko saka pirmās ziemas prognozes
Saskaņā ar jaunākajām sinoptiķu aplēsēm, Austrumeiropas centrālajos rajonos, tostarp Latvijā, ziema varētu sākties neierasti silti un bez ierastajiem sniega vaļņiem. Decembra sākumā gaidāmā vidējā temperatūra būs ap mīnus pieciem grādiem, taču noturīga sniega kārta izveidosies tikai mēneša beigās. Tas nozīmē vienu – arī ja sniegs uzsnigs agrāk, tas visdrīzāk nokusīs, pirms paspēs izveidoties īstai ziemas ainavai.
Sākumā valdīs Atlantijas cikloni. Tie atnesīs slapju sniegu, lietu, biezu mīklu un apledojumu – tātad tieši to kokteili, kas Latvijas ceļu satiksmes negadījumu statistikā ik gadu parādās novembra un decembra pārskatos. Dienā termometra stabiņš svārstīsies no mīnus viena līdz plus trim grādiem, naktīs noslīdēs līdz mīnus septiņiem. Īsta pārmaiņa nāks tikai decembra otrajā pusē, kad Latviju sasniegs aukstākas gaisa masas no austrumiem vai ziemeļiem.
Vissiltākais laiks gaidāms valsts dienvidu reģionos, kur termometra stabiņš bieži pacelsies virs nulles atzīmes un noturīgu sniegu, visticamāk, nomainīs lietus un migla. Tas ir kārtējais atgādinājums, ka Latvijas klimats nav viendabīgs – Latgale un Vidzemes augstiene dzīvo pēc citiem laikapstākļu likumiem nekā Kurzemes jūras piekraste.
Šeit gan jāatgādina svarīga nianse, kuru bieži aizmirst: garā termiņa ziemas prognozes ir statistisks pieņēmums, nevis precīzs paziņojums. Precīzu prognozi par konkrētu sniega dienu meteorologi var sniegt ne agrāk kā piecas līdz septiņas dienas iepriekš. Viss pārējais ir modeļu un klimatisko ciklu interpretācija, kas mainās katru nedēļu.
Ko rāda daudzgadīgā statistika
Lai saprastu, cik reālistiski ir šie scenāriji, vērts paskatīties uz ilggadīgajiem novērojumiem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati, kurus apkopojusi arī Latvijas Nacionālā enciklopēdija, sniedz skaidru ainu: pirmā sniega sega valstī vidēji parādās laika posmā no 1. līdz 23. novembrim. Tas ir plašs diapazons, un tam ir loģisks izskaidrojums – Latvijas reljefs un attālums no jūras rada vairākas mikroklimata zonas.
Visagrāk, jau novembra pirmajā dekādē, sniegs nostabilizējas Vidzemes augstienē un teritorijās uz ziemeļiem no tās, kā arī Austrumlatvijas zemienē un Latgales augstienē. Alūksne un Gulbenes puse tradicionāli ir tie novadi, kur ziema sākas pirmā. Otrajā dekādē sniega sega veidojas Rīgas līča piekrastē un Zemgales līdzenumā, kā arī Kurzemes augstienēs. Pati piekraste – Ventspils, Liepāja, Kolka – gaida visilgāk: tur pirmā sniega sega parasti izveidojas tikai novembra trešajā dekādē, jo jūra kavē gaisa masu atdzišanu.
Tomēr pirmā sniega sega un noturīga sniega sega ir divas pavisam dažādas lietas, un tieši šeit rodas lielākā pārpratumu bāze. Starp pirmo sniegu un stabilas sniega segas izveidošanos parasti paiet 30 līdz 45 dienas. Praksē tas nozīmē, ka noturīgs sniegs Latvijā iestājas laikā no 6. decembra līdz pat 6. janvārim – Alūksnē un Ventspilī tas var notikt pat tik vēlu. Lielākajā daļā teritorijas noturīgā sniega sega gan nostabilizējas decembra otrajā un trešajā dekādē.
Citiem vārdiem – ja rīgas iedzīvotājs novembra vidū pamostas un aiz loga redz baltu segu, tas vēl nenozīmē balta Ziemassvētku brīvdienas. Sniegs var nokust, pēc tam atgriezties, un tikai janvāra sākumā beidzot iestāties uz ilgāku laiku. Šī cikliskā nenoteiktība ir Latvijas ziemas raksturīgākā iezīme, ne izņēmums.
Ekstrēmie gadi, kas maina priekšstatu
Skaitļi kļūst vēl interesantāki, kad tos salīdzina ar konkrētiem pēdējo gadu piemēriem. 2020./2021. gada ziemā pirmā sniega sega Latvijā izveidojās 17. novembrī, un tā vienlaikus parādījās Alūksnē, Dagdā un Piedrujā – trijās vietās, kas ģeogrāfiski pārstāv tieši to zonu, ko statistika min kā “pirmo”. Toreiz ziema izrādījās arī neparasti bagāta ar sniegu: janvāra beigās Lielpečos tika izmērīta 52 centimetrus bieza sniega sega, kas bija biezākā kopš 2013. gada.
Taču tikai gadu iepriekš, 2019./2020. gada ziemā, notika kaut kas tāds, ko meteorologi nebija redzējuši vismaz 60 gadus. Ainažos, Jelgavā, Kolkā un Ventspilī sniega sega neizveidojās vispār visas ziemas garumā. Ne uz dienu, ne uz stundu. Šī bija pirmā zināmā ziema, kad kāds Latvijas reģions palika pilnībā bez sniega segas kopš novērojumu uzsākšanas pagājušā gadsimta vidū. Toreiz vainīgi bija Atlantijas cikloni, kas visu ziemu virzījās pāri Eiropas ziemeļu daļai, nesot vētras un mērenu temperatūru, nevis aukstumu no austrumiem.
Šie divi blakus esošie gadi – viens bez sniega, otrs ar biezāko sniega segu desmit gados – ir vislabākais pierādījums tam, ka Latvijas ziema vairs nav paredzama pēc vecā principa “novembrī nāk sniegs, aprīlī iet prom”. Klimata svārstīgums ir kļuvis par normu, nevis anomāliju.
Kāpēc šī ziema izskatās citādāka
Sinoptiķi, komentējot gaidāmo sezonu, uzsver vienu kopīgu tendenci – laikapstākļi kļūst arvien uzņēmīgāki pret pēkšņām izmaiņām visas sezonas garumā. No pēkšņām atkāpēm un asiem aukstuma uzliesmojumiem līdz negaidītai sasilšanai – šāda veida svārstības, pēc ekspertu domām, raksturos praktiski visu tuvāko ziemu. Tas saskan arī ar plašāku Ziemeļatlantijas klimata izpēti: pētnieki jau vairākus gadus brīdina, ka izmaiņas okeāna termiskajos procesos var mainīt Eiropas tradicionālo ziemas raksturu, padarot to vienlaikus siltāku vidēji, bet ar biežākiem īslaicīgiem ekstrēmiem.
Man kā vērotājam, kas šīs prognozes seko līdzi jau gadiem, šķiet zīmīgi, ka arvien retāk kāds uzdrošinās izteikt viennozīmīgu apgalvojumu par visu sezonu. Vēl pirms desmit gadiem sinoptiķu oktobra prognozes bieži solīja konkrētu ainu – “auksta un sniegota ziema” vai “silta un lietaina”. Tagad dominē piesardzīgāka valoda: iespējama divu scenāriju attīstība. Ja pastiprinās anticiklons no ziemeļiem, laiks būs sauss un vēss. Ja pietuvojas cikloni no dienvidrietumiem, valstī iestāsies mākoņains un mitrs laiks ar lietu, nevis sniegu. Šī nenoteiktība pati par sevi ir kļuvusi par prognozes daļu, un tas ir godīgāk nekā izlikties, ka pēc sešiem mēnešiem kāds var precīzi pateikt, kurā datumā snigs Rīgā.
Ko tas nozīmē praktiski
Ja dzīvo Latgalē vai Vidzemes augstienē, pirmā sniega sagaidīšana novembra pirmajās dienās nav pārsteigums – tā ir norma, ko apstiprina gan desmitgažu statistika, gan šī gada prognozes. Ceļu dienestiem un pašvaldībām šajos reģionos gatavošanās ziemai jāsāk jau oktobra beigās, jo, kā liecina vēsturiskie dati, tieši šeit pirmais sals un pirmais sniegs vienmēr ierodas ātrāk nekā pārējā valstī.
Rīgā un lielākajā daļā centrālās Latvijas situācija ir sarežģītāka. Sniegs var uzsnigt novembra otrajā pusē, taču ar lielu varbūtību tas nokusīs vēl pirms decembra. Autovadītājiem tas nozīmē vienu praktisku secinājumu – riepu maiņa “pēc kalendāra”, nevis pēc laikapstākļiem, šogad var izrādīties riskanta stratēģija abos virzienos. Pāragri uzmontētas ziemas riepas uz sausa asfalta pie plus astoņiem grādiem nav ideālas, taču arī gaidīšana līdz pirmajam sniegam var nozīmēt, ka brauc pa apledojušu ceļu vasaras riepās, jo “melnais ledus” bieži veidojas jau tad, kad sniega vēl nav ne zīmes.
Piekrastes iedzīvotājiem – Liepājā, Ventspilī, Kolkā – ziema ierodas visvēlāk, un tas ir jāņem vērā, plānojot visu, sākot no dārza darbiem līdz apkures sistēmas ieslēgšanai. Jūras tuvums darbojas kā dabisks termostats, kavējot gan pirmo salnu, gan pirmo sniegu par pat divām līdz trim nedēļām salīdzinājumā ar Latgali.
Kāpēc datums pats par sevi maldina
Ir kārdinājums meklēt vienu konkrētu datumu – “šogad pirmais sniegs būs 14. novembrī” – un uz to paļauties kā uz faktu. Tomēr, ja kaut ko esmu sapratis, sekojot šai tēmai gadu no gada, tad tieši šis kārdinājums rada vislielākos vilšanās. Meteoroloģiskās prognozes ilgākam laika posmam ir varbūtību modeļi, nevis pareģojumi. Tie strādā ar tendencēm – siltāks vai aukstāks nekā norma, mitrāks vai sausāks –, nevis ar precīziem kalendāra ierakstiem.
Tas, kas gan ir droši zināms, ir cikls, kādā notiek pāreja no rudens uz ziemu. Vispirms nāk pirmās salnas un īslaicīgs slapjš sniegs, kas nokūst dažu stundu laikā. Tad seko vairākas nedēļas ar mainīgu laiku – reizēm lietus, reizēm sniegs, reizēm abi vienlaikus. Tikai pēc tam, kad gaisa masas no austrumiem vai ziemeļiem sasniedz valsti un noturas ilgāk par nedēļu, veidojas tā sauktā noturīgā sniega sega, kas paliek līdz pat pavasarim. Šis modelis atkārtojas gadu no gada, mainoties tikai konkrētajiem datumiem un intensitātei.
Kopsavilkuma vietā – kas seko tālāk
Novembris būs mēnesis, kad vērts sekot līdzi ikdienas prognozēm, nevis ilgtermiņa aplēsēm. Lielākā daļa Latvijas teritorijas pirmo sniegu, visticamāk, redzēs starp novembra vidu un beigām, taču tas nebūs tas sniegs, kas paliek. Īstā ziema, ar sniega kupenām un ragaviņām, šogad varētu ierasties vēlāk nekā ierasts – decembra otrajā pusē vai pat janvāra sākumā, ja piepildīsies siltākā scenārija prognozes.
Vienu gan var teikt droši: gaidīt konkrētu datumu no meteorologiem šobrīd ir bezjēdzīgi. Precīzāka aina veidosies tikai oktobra beigās un novembra sākumā, kad garā termiņa modeļi sāks saskanēt ar īstermiņa novērojumiem. Līdz tam laikam vienīgais saprātīgais solis ir sekot LVĢMC oficiālajām prognozēm un nesteigties ne ar ziemas riepām, ne ar secinājumiem par to, kāda būs šī ziema kopumā.
