Viena aizdedzināta mēbeļu veikala noliktava Viļņā. Viens nodedzis loģistikas centrs Londonā. Viena sadauzīta ministra automašīna Tallinā. Katrs no šiem notikumiem, skatoties atsevišķi, iederētos vietējās kriminālhronikas slejā – sīks huligānisms, nejaušs ugunsgrēks, neveiksmīgs zādzības mēģinājums. Tikai tad, kad tos saliec vienu blakus otram, kopā ar desmitiem līdzīgu incidentu no visa kontinenta, un pēc tam pagaidi, kamēr ierunājas tiesas – aina mainās neatgriezeniski.
Tieši tā darbojas hibrīdkarš. Nevis kā viens liels, skaidri atpazīstams trieciens, bet kā simtiem mazu, atsevišķi noliedzamu epizožu, kuru patiesā daba atklājas tikai retrospektīvi – kad izmeklētāji, prokurori un tiesas beidzot saliek punktus vienā līnijā. Un šī līnija, kā rāda pēdējo gadu notikumi, iet arī caur Baltijas valstīm – tostarp caur Latviju, kas Viļņas–Rīgas gadījumā bija plānotā nākamā pietura.
Kāpēc hibrīdkarš darbojas tieši šādi
Militārās un izlūkošanas analītikas aprindās hibrīdkara definīcija ir samērā skaidra – tā ir valsts atbalstītu līdzekļu kombinācija, kas ietver sabotāžu, dedzināšanu, kiberuzbrukumus, dezinformāciju, slepkavības mēģinājumus, GPS traucēšanu un citus nekonvencionālus līdzekļus, ar kuriem cenšas kaitēt pretiniekam, nepārkāpjot robežu, kas automātiski aktivizētu atklātu militāru vai diplomātisku atbildi.
Tieši šī robeža ir visas stratēģijas būtība. NATO Vašingtonas līguma 5. pants paredz kolektīvo aizsardzību, ja kāda dalībvalsts piedzīvo bruņotu uzbrukumu. Taču aizdedzināta noliktava, sadauzīta automašīna vai drons, kas pārlaidies pāri militārai bāzei, nav “bruņots uzbrukums” nekādā juridiskā vai politiskā šī termina izpratnē. Katru šādā darbībā iesaistīto var raksturot kā atsevišķu noziedznieku, nevis valsts aģentu – vismaz līdz brīdim, kad izmeklēšana nepierāda pretējo. Tā ir tā pati loģika, kas šobrīd apgrūtina Latvijas un pārējo Baltijas valstu drošības dienestu darbu, jo katrs atsevišķais gadījums pēc formas nekad nesasniedz slieksni, kas attaisnotu liela mēroga politisku atbildi.
Šī divdomība ir stratēģijas dzinējspēks. Krievija, kā rāda desmitiem tiesas spriedumu visā Eiropā, sistemātiski izmanto cilvēkus, kuriem formāli nav nekādas oficiālas saiknes ar valsti – algotus vietējos iedzīvotājus, bieži no neaizsargātām sociālajām grupām, kas savervēti tiešsaistē, apmaksāti ar salīdzinoši nelielām summām. Kad šāds cilvēks tiek aizturēts, viņš reti spēj tieši liecināt, ka darbojies pēc Kremļa rīkojuma – viņš vienkārši izpildījis instrukcijas, kas saņemtas no anonīma kontakta platformā “Telegram”.
Viļņa, 2025 – kad IKEA kļuva par mērķi, un ceļš uz Rīgu
Viens no daiļrunīgākajiem Baltijas reģiona gadījumiem ir 2025. gada pavasarī Viļņā notikušā IKEA veikala aizdedzināšana. Lietuvas varasiestādes šo incidentu oficiāli piedēvēja Krievijas militārajam izlūkdienestam GRU. Aizdomās turētais, tolaik vēl nepilngadīgs, vēlāk tika aizturēts, plānojot nākamo, līdzīgu uzbrukumu kaimiņvalstī Latvijā – Rīgā.
Šis gadījums Latvijas lasītājam nav teorētisks piemērs no kaimiņvalsts. Tas ir konkrēts pierādījums, ka ķēde, kas sākās ar veikala dedzināšanu Viļņā, bija plānota turpināties tieši mūsu galvaspilsētā. Šis gadījums precīzi atspoguļo tipisku hibrīdsabotāžas modeli – mērķis, kam no pirmā acu uzmetiena nav nekādas acīmredzamas militāras vai politiskas nozīmes (mēbeļu veikals), bet kas simboliski saistīts ar Rietumu preču zīmi un patērētāju ikdienu, kuru cenšas satraukt. Izpildītājs – nepilngadīgais, ērts ar to, ka pat aizturēts, viņš rada mazāku kriminālatbildību nekā pieaugušais, vienlaikus radot papildu, morālu sašutumu par to, ka šādiem darbiem izmanto bērnus.
Londonas noliktava – Ukrainas palīdzības ķēdes mērķis
Līdzīgs, lai gan ģeogrāfiski attālāks gadījums fiksēts arī Apvienotajā Karalistē – Londonā aizdedzināta loģistikas noliktava, kas saistīta ar atbalstu Ukrainai. Šis incidents, tāpat kā daudzi citi līdzīgi gadījumi visā Rietumeiropā, bija vērsts tieši pret fizisko infrastruktūru, ko izmanto organizācijas, kas sūta humāno vai militāro palīdzību Ukrainai – tāda paša veida infrastruktūru, kāda daļēji darbojas arī caur Latviju kā vienu no Baltijas reģiona loģistikas mezgliem.
Britānijas izlūkošanas un tiesībsargājošās iestādes, izmeklējot līdzīgus incidentus, pēdējos gados konsekventi fiksējušas to pašu modeli – izpildītājiem bieži nav nekādas ideoloģiskas saiknes ar Krieviju, viņi vienkārši veic “darbu” apmaiņā pret naudu, kas saņemta no anonīmiem tiešsaistes kontaktiem.
Tallinas ministra automašīna – kad simboliska vardarbība kļūst par pierādītu valsts operāciju
Igaunijas gadījums ir īpaši vērtīgs, jo tas ir viens no retajiem, kur viss process – no aizdomām līdz galīgajam tiesas spriedumam – jau ir pabeigts un publiski dokumentēts. 2024. gada februārī Igaunijas Iekšējās drošības dienests aizturēja desmit cilvēkus, kas tika turēti aizdomās par koordinētas hibrīdoperācijas veikšanu Krievijas speciālo dienestu labā – ieskaitot iekšlietu ministra Lauri Lēnemeca un žurnālista automašīnu sadauzīšanu, kā arī pieminekļu apgānīšanu.
Izmeklēšana atklāja, ka aizdomās turētie pildīja dažādas lomas saskaņā ar Krievijas speciālo dienestu norādījumiem – daži vāca informāciju par mērķiem, citi tieši veica uzbrukumus. Igaunijas ģenerālprokurore Trīnu Oleva tolaik uzsvēra, ka tās ir sākotnējas aizdomas, kuras vēl būs jāapstiprina kriminālprocesā. Vairāk nekā gadu vēlāk, 2025. gada maijā, Igaunijas tiesa Kremlim lojālo aktīvistu Alanu Hancomu atzina par vainīgu šī uzbrukuma organizēšanā, darbojoties saskaņā ar Krievijas militārā izlūkdienesta GRU norādījumiem un vadību – no vienpadsmit ar incidentu saistītām personām septiņas tika notiesātas, bet divas, kas paslēpās Krievijā, izsludinātas starptautiskajā meklēšanā.
Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa tolaik CNN paziņoja skaidri: pret mūsu demokrātiskajām sabiedrībām notiek ēnu karš. Krievijas ietekmes operāciju mērķis ir ietekmēt mūsu demokrātisko lēmumu pieņemšanu – vārdi, kas tikpat lielā mērā attiecas arī uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm.
Kāpēc tieši tiesas spriedumam ir tik liela nozīme
Hancoma lietas nozīme pārsniedz tikai Igaunijas robežas. Tas ir viens no arvien biežākajiem gadījumiem, kad Eiropas tiesa – nevis izlūkdienests, nevis politiķis, bet formāls tiesas process ar pierādīšanas pienākumu un tiesībām uz aizstāvību – oficiāli konstatē tiešu saikni starp konkrētu sabotāžas darbību un Krievijas militāro izlūkdienestu. Šādiem spriedumiem ir citāds svars nekā izlūkdienestu paziņojumiem vai žurnālistu izmeklēšanām – tos grūtāk apstrīdēt kā politiski motivētus, jo tie tiek pieņemti saskaņā ar ierasto kriminālprocesa kārtību, ar visām procesuālajām garantijām.
Līdzīgu tiesas precedentu skaits Eiropā pieaug. Vācijā pēdējos gados tiesas izskatījušas lietas, kas saistītas ar sabotāžas plāniem pret militāriem un rūpnieciskiem mērķiem – ieskaitot jau iepriekš minēto gadījumu, kad bijušais mūrnieks no Harkivas tika savervēts, lai izsekotu Bavārijas dronu uzņēmuma vadītāju, kas bruņo Ukrainu. Čehijā amatpersonas identificējušas un apturējušas mēģinājumus uzbrukt infrastruktūras objektiem, bet Lietuvā šobrīd tiesā piecas personas, kas apsūdzētas 2024. gada uzbrukumu organizēšanā GRU labā – to vidū seši dažādu valstu pilsoņi, apsūdzēti mēģinājumā aizdedzināt rūpnīcu, kas Ukrainai piegādā radioviļņu skenerus.
Sūtījums, kam vajadzēja sprāgt gaisā
Īpaši nemierinošs modelis, ko pēdējos gados identificējuši vairāku valstu izlūkdienesti, ir dedzinošu ierīču sūtīšana caur ierastajiem Eiropas loģistikas un sūtījumu piegādes tīkliem. Šādas ierīces, maskētas kā parasti sūtījumi, tika sūtītas caur komerciāliem kurjeru tīkliem un detonēja vai aizdegās mērķa punktos – apstiprināti gadījumi fiksēti Vācijā, Polijā un Apvienotajā Karalistē.
Šī metode ir īpaši bīstama tās mēroga potenciāla dēļ. Atšķirībā no atsevišķas dedzināšanas vai sabotāžas darbības pret konkrētu objektu, caur loģistikas tīklu sūtītas sprāgstošas vai dedzinošas ierīces teorētiski var detonēt jebkurā tīkla ķēdes vietā – noliktavā, šķirošanas centrā, pat kravas lidmašīnā lidojuma laikā. Tieši šāda veida drauds piespiedis vairākas Eiropas aviosabiedrības un loģistikas operatorus pārskatīt drošības protokolus, kas attiecas uz sūtījumu, kuri ierodas no noteiktiem reģioniem vai caur noteiktiem starpniekiem, pārbaudi. Šāda risinājuma nozīme pieaug arī Baltijas valstīm, kur loģistikas plūsmas uz un no Ukrainai svarīgiem piegādes maršrutiem daļēji šķērso arī mūsu ostas un lidostas.
GPS traucējumi – klusā, bet pastāvīgā fronte
Cits hibrīdkara aspekts, mazāk vizuāls nekā ugunsgrēki vai sprādzieni, taču ne mazāk graujošs, ir sistemātiska GPS signālu traucēšana Baltijas jūras reģionā un ap Kaļiņingradas apgabalu. Aviācijas un jūras navigācijas speciālisti jau vairākus gadus fiksē arvien biežākus GPS traucējumu gadījumus, kas ietekmē komerciālos lidojumus, kuģošanu un pat civilo infrastruktūru, kas atkarīga no precīzas laika sinhronizācijas. Latvijas gaisa telpa un Rīgas lidosta ir tieši tajā reģionā, kur šādi traucējumi fiksēti visbiežāk, un Latvijas aviācijas speciālisti par to regulāri ziņo starptautiskajām aviācijas drošības institūcijām.
Šāda traucēšana reti izraisa tiešu katastrofu, taču pastāvīgi rada risku, liek pilotiem un kuģu kapteiņiem pāriet uz rezerves navigācijas metodēm, kā arī kļūst par vēl vienu datu punktu kopējā modelī – darbība, kuru grūti viennozīmīgi piedēvēt konkrētam vainīgajam, bet kura sistemātiski koncentrējas tieši ap Krievijas un NATO robežas reģioniem, ieskaitot Latvijas austrumu robežu.
Dzelzceļi – kritiska, bet ievainojama artērija
Eiropas dzelzceļu sistēmas, jo īpaši tās, ar kurām transportē militāro un humāno kravas palīdzību Ukrainai, arī kļuvušas par atkārtotu mērķi. Pēdējos gados fiksēti vairāki mēģinājumi traucēt dzelzceļu infrastruktūru – no signalizācijas sistēmu sabotāžas līdz tiešiem mēģinājumiem bojāt sliedes vai elektroapgādes līnijas, kas baro vilcienus.
Dzelzceļi ir īpaši pievilcīgs mērķis hibrīdkara izpildītājiem vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tie veido galveno loģistikas artēriju, pa kuru liela daļa militārās palīdzības nonāk Ukrainā caur Poliju un citām kaimiņvalstīm – maršrutu, kura daļa vēsturiski saistīta arī ar Baltijas valstu dzelzceļu tīklu. Otrkārt, dzelzceļu infrastruktūra bieži fiziski izvietota nomaļās, grūti apsargājamās vietās, kur sabotāžas darbību ir ievērojami vieglāk veikt nepamanītam nekā, teiksim, apsargātā militārā bāzē.
Modelis, ko grūti noliegt, kad tas salikts kopā
Atgriežoties pie šīs parādības pamatloģikas – kāpēc tieši secība, nevis atsevišķs notikums, atklāj patieso ainu? Atbilde slēpjas statistikā un ģeogrāfijā. Kad tiek analizēti simtiem incidentu vairāku gadu laikā, iezīmējas skaidri modeļi: mērķi sistemātiski koncentrējas ap militārās rūpniecības objektiem, Ukrainas atbalsta loģistiku un personām, kas publiski kritizē Kremli. Izpildītāju vervēšanas metodes atkārtojas – tiešsaistes vervēšana, salīdzinoši neliela atlīdzība, bieži pilnīga izpildītāja nesaprašana par to, kam viņš patiesībā strādā. Un pats svarīgākais – tiesu spriedumi, tādi kā Hancoma lieta Igaunijā, jau vairākkārt oficiāli apstiprinājuši tiešu saikni starp konkrētām sabotāžas darbībām un Krievijas militāro izlūkdienestu.
Tieši šī sakritība starp modeli, kas atkārtojas dažādās valstīs, un arvien biežāk parādošos tiesas apstiprinājumiem ir pamats, kāpēc Eiropas drošības analītiķi vairs nerunā par “atsevišķiem incidentiem”, bet par sistēmisku, koordinētu kampaņu – kampaņu, kuras loka daļa, kā rāda Viļņas–Rīgas gadījums, jau skārusi arī Latviju.
Ko tas nozīmē Eiropas sabiedrībām
Svarīgākā praktiskā šīs izpratnes sekas ir pieejas maiņa, kuru pieprasa paši drošības speciālisti. Kamēr katra valsts savā teritorijā notikušu incidentu vērtē izolēti, bez sistemātiskas informācijas apmaiņas ar kaimiņvalstīm, Krievijas stratēģija turpina darboties efektīvi, jo katra atsevišķā institūcija redz tikai nelielu daļu no kopējās ainas.
Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs, runājot par savas valsts pieredzi, uzsvēra svarīgu līdzsvaru – hibrīduzbrukumi ir pastāvīga situācija, taču valsts neplāno “iekrist slazdā” un pārreaģēt. Šāda pieeja atspoguļo plašāku Baltijas valstu – kas visilgāk dzīvojušas blakus Krievijai un kam ir vislielākā pieredze šādu operāciju atpazīšanā – filozofiju: atklātība un publiska metožu atklāšana, nevis panika, tiek uzskatīta par efektīvāko atturēšanas instrumentu. Tā pati filozofija vada arī Latvijas Valsts drošības dienesta un citu Baltijas valstu drošības iestāžu komunikāciju par konstatētajiem hibrīdkara gadījumiem.
Kaja Kallasa šo loģiku formulējusi visprecīzāk – Igaunija veiksmīgi apturējusi Krievijas drošības dienestu veiktu ietekmes operāciju savā teritorijā. Zinām, ka Kremlis mērķē uz visām mūsu demokrātiskajām sabiedrībām. Mūsu atbilde ir būt atklātiem un atklāt viņu metodes. Tas ir ceļš, kas ļauj atturēt kaitīgas darbības un padarīt mūs noturīgākus.
Vairs ne teorija, bet dokumentēta realitāte
Vairākus gadus ilgusī šādu incidentu virkne – no IKEA Viļņā līdz noliktavai Londonā, no ministra automašīnas Tallinā līdz Bavārijas dronu uzņēmēja izsekošanai – šodien vairs nav tikai izlūkdienestu pieņēmums vai žurnālistu minējums. Tā ir dokumentēta, tiesu apstiprināta realitāte, kuras apjoms, salīdzinot ar vēl pirms dažiem gadiem novērotajiem atsevišķajiem gadījumiem, pieaudzis līdz simtiem incidentu visā kontinentā – un šī līnija, kā rāda plāns virzīties no Viļņas uz Rīgu, vairs neapstājas pie Baltijas valstu ārējās robežas.
Jautājums, kuru Eiropas sabiedrībām nāksies risināt tuvākajos gados, vairs nav “vai tas patiešām notiek” – tas jau pierādīts ne vienā vien tiesas spriedumā. Patiesais jautājums ir – cik ātri katra atsevišķā valsts, ieskaitot Latviju, spēs atzīt savā teritorijā notiekošo incidentu nevis par izolētu noziegumu, bet par daļu no daudz plašāka, jau sen notiekoša kara, kurš vienkārši nekad nav ticis oficiāli pasludināts.
