Septiņas dienas, sešpadsmit stundas un piecdesmit sešas minūtes. Tik ilgi vajadzēja Justinam Leveikam, lai vienatnē, bez ārējas palīdzības un bez atbalsta komandas, mīnētu 2062 kilometrus pāri Kirgizstānas kalniem ar 35 362 metru kopējo kāpumu. Kad viņš šķērsoja finiša līniju, tuvākais sekotājs vēl atradās 233 kilometrus aiz muguras. No 229 dalībniekiem, kas augustā stājās uz starta Talasā, brīdī, kad Leveika jau saņēma apsveikumus, trase joprojām nebija veikta 123 riteņbraucējiem.
Tā beidzās viena no pasaules skarbākajām ultramaratona riteņbraukšanas sacensībām – Silk Road Mountain Race, kuru braucēji un komentētāji jau sen dēvē vienkārši par SRMR. Un tā šogad beidzās ar lietuvieša uzvaru pasaulē, kurā dominē franči, briti un austrieši.
Kas īsti ir Silk Road Mountain Race
Lai saprastu, ko nozīmē šī uzvara, vispirms jāsaprot pati sacensība. SRMR notiek jau astoto reizi kopš 2018. gada un ir garākā no tā sauktajām “Mountain Races” sērijas skrējieniem – garāka par Atlas Mountain Race Marokā un Highland Trail 550 Skotijā. Trase ved pa sen pamestiem militārajiem ceļiem un kalnu takām, kur vairāk nekā 80 procenti no maršruta nav asfaltēti. Daudzviet riteņbraucēji spiesti kāpt pāri pārejām, kuras nav iespējams pārvarēt sēžot seglos – velosipēds jāstumj vai jānes uz muguras stundām ilgi, tā saucamajā “hike-a-bike” režīmā.
Sacensību noteikumi ir bargi savā vienkāršībā: neviena ārēja atbalsta, neviena atbalsta automašīna, neviena iepriekš sagatavota noliktava ar rezerves daļām. Viss, kas riteņbraucējam ir līdzi, jānes pašam, un jebkuru palīdzību no malas drīkst saņemt tikai tādā apmērā, kādā to var saņemt jebkurš cits ceļotājs – piemēram, nopērkot pārtiku vietējā veikaliņā. Šis ir tas pats formāts, kas padarījis leģendāru Tour Divide Ziemeļamerikā, taču Kirgizstānas kalnu augstums un nomaļums padara SRMR par vienu no fiziski un mentāli prasīgākajām distancēm riteņbraukšanas sportā vispār.
Rekordu grāmatā ierakstīts, ka ātrāko laiku vīriešu konkurencē līdz šim brīdim bija uzstādījis francūzis Sofiāns Sehili – 2023. gadā viņš trasi veica 6 dienās, 16 stundās un 47 minūtēs, kad maršruts bija nedaudz īsāks. Sievietēm ātrāko laiku pagājušajā gadā uzstādīja kanādiete Megana Hakinena – 9 dienas, 4 stundas un 6 minūtes.
Trīs gadu ceļš uz uzvaru
Leveikas triumfs Kirgizstānā nav pēkšņs pārsteigums – tas ir loģisks noslēgums stāstam, kas sācies vairākus gadus atpakaļ. 2023. gadā viņš SRMR finišēja trešajā vietā, cīnoties ar veselības problēmām trases laikā, taču atsakoties pamest sacensību. Tajā pašā gadā viņš necēlās no pjedestāla nevienā sacensībā, kurā piedalījās – vienmēr top trijniekā, ieskaitot otro vietu gan Tour Divide, gan Atlas Mountain Race.
- gadu vairāki nozares apskatnieki jau tolaik dēvēja par vienu no labākajiem sezonas sniegumiem bikepacking sporta vēsturē vispār – Leveika sāka gūt uzvaras, lauza ilgstoši nemainītus rekordus un dominēja tā sauktajā bikepacking “trīskāršās kroņa” izaicinājumā. Šī gada maijā viņš uzvarēja arī Highland Trail 550 Skotijā, distanci ar 566 jūdzēm noskrienot nedaudz vairāk kā trīsarpus dienās – uzvaru, kas jau bija skaidra kopš pirmajām sacensību stundām, jo viņš pārņēma vadību tūlīt pēc starta Tindramā un to vairs neatlaida.
Portāls Bikepacking.com, apkopojot Leveikas ceļojumu pāri Skotijai, rakstīja, ka jau no paša sākuma viņš bijis braucējs, par kuru runāja visi – tas, uz kuru vērsti visu skati –, un ka viņš pilnībā attaisnoja šīs gaidas. Mierīgs, savākts un šķietami bez pūlēm spēcīgs, viņš ātri kļuva par to, kuru bija jāpanāk, un veidoja pārsvaru, kas nekad tiešām neizskatījās apdraudēts.
Kirgizstānas kalnos – trešā mēģinājuma uzvara
Šī nebija Leveikas pirmā reize uz SRMR starta līnijas. 2023. gadā trīs braucēji – Sehili, slovāks Jakubs Sliačans un Leveika – visu sacensību garumā mainījās vadībā, un finālā Sehili un Sliačans šķērsoja Kegeti pāreju burtiski dažus simtus metru viens no otra, mazāk kā simts kilometru pirms finiša. Leveika toreiz zaudēja pozīciju pēc tam, kad tumsā un aukstumā nepareizi novērtēja apstākļus, šķērsojot vienu no augstākajām pārejām, un beigās finišēja trešajā vietā.
Šogad situācija bija cita. Kā vēsta specializētais riteņbraukšanas portāls Rene Herse Cycles, kas seko līdzi visai “Mountain Races” sērijai, jaunais un garākais maršruts 2026. gadā atveda Sehili atpakaļ sacensībā, kuru viņš iepriekš uzvarējis trīs reizes, savukārt Leveika ieradās izcilā formā. Trase 2026. gadā stiepās 2052 kilometru garumā ar 35 500 metru kāpumu no starta līdz finišam pie Čolponatas ezera krastā, un tikai apmēram 20 procenti no tās bija asfaltēti. Jauns, 150 kilometrus garš posms starp Baetovu un Torugartu, kāpiens pāri Ukokas pārejai un pazīstamais, prasīgais Keketi un Kokairikas pāreju savienojums – tāda bija šī gada izaicinājuma arhitektūra.
Pirmajās stundās vadošā grupa palika saspiesta – pēc pirmās diennakts septiņus ātrākos braucējus šķīra mazāk nekā 30 kilometri, un arī pirmās divas sievietes atradās netālu aiz vadošās grupas. Taču, distancei ritot, Leveika sāka veidot pārsvaru, kuru neviens vairs nespēja apdraudēt, un finišā šis pārsvars pār tuvāko sekotāju, austrieti Maksu Rīzi, sasniedza 233 kilometrus. Vēl tālāk, 258 kilometrus aiz finiša brīdī, kad Leveika jau saņēma apsveikumus, atradās otrais sekotājs, briti Diki Hiberts.
Kāpēc šī uzvara ir īpaša
Ultramaratona riteņbraukšanā, atšķirībā no klasiskā šosejas sporta, nav komandu, nav radioSakariem ar treneri un nav iespējas paļauties uz kāda cita lēmumiem grūtā brīdī. Katrs lēmums – kad ēst, kad gulēt, kuru pāreju šķērsot naktī un kuru gaidīt līdz rītam – jāpieņem pašam, izsīkumam un augstuma slimībai jau graujot spriestspēju. Tieši šī iemesla dēļ sporta nozarē SRMR uzvaru uzskata ne tikai par fiziskās sagatavotības, bet galvenokārt par mentālās izturības apliecinājumu.
Interesanti, ka Leveika savā profesijā strādā tieši ar cilvēka izturības robežām no pavisam citas puses – viņš ir medicīnas māsa. Dzimis Lietuvā, Žagarē, un uzaudzis Šauļos, viņš studēja māszinības Viļņas Universitātē, absolvējot 2013. gadā. Norvēģu valodu apguvis pats, un 2014. gadā pārcēlies uz Bergenu strādāt par medmāsu. Vēlāk dzīvojis Oslo un Tinsetā, bet kopš 2020. gada mājas atradis nelielajā Tolgas ciematā Norvēģijas centrālajā daļā.
Interviju portālam Pinkbike viņš pats stāstīja, ka riteņbraukšanu sācis tieši Norvēģijā, jo maiņu darbs slimnīcā traucēja spēlēt futbolu – tā vietā viņš pārsēdās uz velosipēda. Trīs gadus vēlāk, 2019. gadā, viņš jau bija sasniedzis savu mērķi un iekļuvis UCI licencētajā kalnu riteņbraukšanas komandā Tynset. No turienes ceļš aizveda līdz pat pasaules ultramaratona virsotnei.
Uz jautājumu, cik daudzas ultramaratona sacensības viņš jau ir pabeidzis, Leveika portālam Pinkbike atbildēja ar raksturīgo pieticību un humoru – sarakstā ietilpst Tour Divide (divreiz), Arizona Trail, Colorado Trail, Tour Te Waipounamu, Atlas Mountain Race (trīs reizes), Highland Trail 550, Iditarod 350, Dales Divide, Fat Viking (divreiz), Trans-Balkan un vairākas citas.
Lietuvas vārds pasaules trasēs
Sociālajos tīklos Leveikas panākumus jau svin arī viņa dzimtenes riteņbraukšanas kopiena. Lietuviešu velosportistu un aktīvistu apritē viņu iesauc par “Justinatoriumu” un “Haosa karali” – iesaukas, kas atspoguļo viņa raksturīgo, vienmēr smaidīgo pieeju pat visgrūtākajos sacensību brīžos. Tā viņu raksturo arī tuvinieki un draugi – vienmēr smaidīgs, optimisma un izturības nesamitrināms turbo lietuvietis.
Silk Road Mountain Race Leveika šogad nebija vienīgais Lietuvas pārstāvis. Trasē vienlaikus atradās arī lietuvietis Aurims Mickevičs, kurš brīdī, kad Leveika jau svinēja uzvaru, bija nobraucis 1332 kilometrus no kopējiem 2062 un turpināja cīņu ar atlikušajiem 730 kilometriem. Divu lietuviešu klātbūtne vienā no pasaules prestižākajām un skarbākajām distancēm liecina, ka Baltijas reģiona ultramaratona riteņbraukšanas kopiena pēdējos gados strauji augusi, lai arī joprojām paliek neliela salīdzinājumā ar Rietumeiropas un Ziemeļamerikas skolām.
Kas šogad brauca līdzās
Vērts atzīmēt arī to, cik spēcīgs bija šī gada dalībnieku saraksts kopumā. Blakus Leveikam uz starta izgāja arī vairāki no pasaules atzītākajiem ultramaratona speciālistiem – jau minētais Sehili, Angus Jangs, Johens Borhingers, Manu Katrise, Džošs Ibets, Džeimss Heidens, Stīvens Le Ijariks, Adriens Lihti, Sebastians Broiers un Jakubs Sliačans. Sieviešu konkurencē par pjedestālu cīnījās Sintija Kārsone, kura 2026. gada sezonā jau bija izcīnījusi divas uzvaras citās “Mountain Races” sērijas sacensībās un Kirgizstānā mērķēja uz trešo.
Šāds dalībnieku sastāvs padara Leveikas rezultātu vēl iespaidīgāku – 233 kilometru pārsvars pār otro vietu tik konkurētspējīgā laukumā ultramaratona riteņbraukšanā gadās reti. Parasti šīs distances izlemj pēdējie simti kilometru un pēdējā kalnu pāreja, kā tas notika 2023. gadā. Šogad Leveika šo dramaturģiju vienkārši izslēdza no vienādojuma, uzvaru nostiprinot jau sacensību vidusposmā.
Skats uz priekšu
Ar šo uzvaru Leveikas rezultātu saraksts kļūst vēl iespaidīgāks: Tour Divide (2024), Atlas Mountain Race (2024), Trans-Balkan (2025), Highland Trail 550 (2026) un tagad arī Silk Road Mountain Race (2026). Retais riteņbraucējs var lepoties ar uzvarām visās nozīmīgākajās pasaules ultramaratona sacensībās vienas triju gadu perioda ietvaros, un tieši tas šobrīd padara Leveiku par vienu no visstiprākajiem, ja ne visstiprāko, ultramaratona bikepacking riteņbraucēju pasaulē.
Vai nākamais mērķis būs kāda no atlikušajām sērijas sacensībām, kurās viņam vēl nav uzvaras, vai arī jauns pasaules rekords kādā no jau iekarotajām trasēm – to rādīs laiks. Skaidrs ir viens: medmāsa no Tolgas, kurš riteņbraukšanu sāka tikai tāpēc, lai maiņu grafiks netraucētu futbolam, šobrīd raksta vienu no iespaidīgākajiem stāstiem visā ultramaratona riteņbraukšanas vēsturē.
